Septembrī startējusi jau otrā dziedošo talantu šova “X Faktors” Latvijas versijas sezona. Pēc visai karstas vasaras, vadot grupas “Prāta vētra” koncertturneju, žūrijas krēslā kopā ar mūziķiem Intaru Busuli un Reini Sējānu atgriezusies arī mūsu veiksmīgākās popgrupas menedžere Aija Auškāpa.
Sarunā ar Aiju par to, vai Latvijā arī otrajā sezonā vēl atrodami pasaules raudzes talanti, talantu atklājējas misiju un to, ka žūrijas “nē” vēl nav pasaules gals jaunajiem dziedoņiem.
Aija, no malas raugoties, šķiet, ka tev viss jau ir – esi veiksmīgākās latviešu grupas menedžere, mamma, uzņēmēja, šovasar sarīkojāt grandiozākos “dziesmu svētkus” “Prāta vētras” vēsturē, un nu vajadzētu atvilkt elpu, bet jau otro gadu esi piekritusi būt “X Faktora” žūrijā. Jājautā, kāds faktors tev lika un joprojām liek to darīt?
Tā dēvētie “Prāta vētras” dziesmu svētki jeb tūre ir tikai vienreiz trīs gados, un kaut kas jādara arī starplaikā, un tas tad arī bija brīdis, kad varēju atļauties iesaistīties “X Faktora” projektā, citādi, ja uzaicinājums būtu sakritis ar aktīvo periodu “Prāta vētras” lietās, būtu ļoti grūti. Šogad šo izaicinājumu man lika pieņemt mana darba novērtējums iepriekšējā sezonā – pēc producentu, skatītāju atsauksmēm secinu, ka savu darbu esmu izdarījusi atbilstoši gaidītajam. Otra lieta – sajutu sevī kaut ko līdzīgu misijai atrast to vienu, īsto cilvēku, talantu. Protams, esmu gandarīta, ka pagājušajā gadā uzvarēja tieši manas komandas cilvēks (Arturs Gruzdiņš. – A. K.), un, ko tur liegties, nelaidīšu garām iespēju to atkārtot arī šoreiz.
Daba šogad mūs lutināja ar vasaru, paguvi izbaudīt?
Patiesībā vasaru nepamanīju. Pirmoreiz nopeldējos jūrā pēc “Prāta vētras” Rīgas koncerta augusta beigās, bet ļoti ceru, ka nākamā vasara būs tikpat silta un varēšu atgūt nokavēto! Vasara pagāja ļoti darbīgā ritmā, patīkamā komandā un noskaņojumā ar veiksmīgiem koncertiem – viena vienīga bauda! Šī tūre bija ne tikai kvantitatīvs, bet arī kvalitatīvs kāpums. Skatuve atkal bija lielāka, elektrību un apsargus vajadzēja vairāk, žogus garākus – šajā tūrē “Prāta vētras” koncertus apmeklēja aptuveni par 30 tūkstošiem cilvēku vairāk nekā iepriekšējā. Un, kas ir ļoti svarīgi, daudz vairāk bija arī labu atsauksmju – mums izdevās uzrunāt cilvēkus, un daudz vairāk cilvēku pauda viņu emocijas. Bija patiešām patīkami to dzirdēt.
Parasti māksliniekiem ir neliela tukšuma sajūta pēc lielu ideju īstenošanās, droši vien grupu menedžeri nav izņēmums.
Tu jautā, vai ir dzīve pēc “Prāta vētras” koncerttūres? Jā, zinu, ka māksliniekiem, producentiem, režisoriem, kuri vairākus mēnešus velta uzmanību vienam notikumam, pēc tiem ir savā ziņā depresija.
Manā gadījumā depresijai nebija laika iestāties – bija jāsataisa frizūra, jāsēžas krēslā un jāvērtē jaunie mākslinieki. Es šādus notikumus salīdzinu ar dzimšanas dienu – vispirms plānoju, kā svinēšu, ko ielūgšu.
Sakārtoju māju, salieku uz galda ēdienus, gaidu viesus. Kad visi sanākuši – skatos, vai visiem visa kā pietiek, un tad jau mīļajiem viesiem laiks doties mājās. Tas ir brīdis, kad stāvu virtuvē pie netīro trauku kaudzes ar vīna glāzi rokās, un tad sākas mana ballīte, kad beidzot saprotu, kas īsti ir noticis. Tāpat arī šajā gadījumā – nedēļu pēc tūres rakstīju paldies visiem, kas bija iesaistīti, runāju ar visiem, kas gribēja aprunāties. Tagad trauki ir nomazgāti, viss ir salikts pa plauktiņiem, gaidām nākamo balli.
Šķir nākošo lapu un lasi intervijas turpinājumu